Stāsti par tēju

Līdz 17.gadsimta pirmajai pusei Krievijas impērija, tai skaitā arī Latvijā melno Ķīnas tēju neieveda un tā nebija praktiski plaši pazīstama. Lietoja dzeršanai vai nu vienkāršas zāļu tējas, kā arī fermentētās ugunspuķes tējas, kas līdzinājās mūsdienu melnajām Ķīnas tējām, tikai ar to atšķirību, ka nesatur kofeīnu, tēja tika eksportēta arī uz Rietumeiropas valstīm , līdz to tirgū nomainīja Ķīnas tējas. Sākotnēji importētās tējas nebija pa kabatai lielākai daļai tautas, tai skaitā arī bagātajiem, taču dzīvesstils prasīja savu – neatpalikt no kaimiņa. Laika gaitā Ķīnas tēja izspieda no tirgus citas tējas. Vienkāršā tauta gan to reti cēla galdā, ja nu tikai svētkos, bet ikdienā lietoja dažādu zāļu un augļu tējas.

Veselīga dzīvesveida piekritāji un ekociematu iedzīvotāji, kuri “atgriežas pie dabas” , atdzīvina vecās trdīcijas, bet mūsdienu rūpniecības izpildījumā. Vai tā ir tikai kārtējā ražotāju mārketinga kampaņa, to rādīs laiks.

Ja nopietni, tad auga sastāvā esošās minerālvielas, aktivizē organisma normālas attīstības un eksistences  procesus. Ne velti ar šādu tēju tika apgādāti Cariskās Krievijas karavīri Pirmajā Pasaules karā. Ugunspuķes pievienošana maizei palielina tās glabāšanas laiku, karavīru sausiņi glabājās daudz labāk par parastajiem.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: